LV RU
Kontakttālruņi
67012509, 67105683
67012540, 67012475
Please select your page

Ulubele: atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme „Ulubele” nesen atzīmēja desmitgadi. Šeit vidēji dzīvo 350 astaiņu: 200 suņu un 150 kaķu. Gandrīz katru dienu atved jaunus bezsaimnieku dzīvniekus, un gandrīz katru dienu atrodas cilvēki, kas gatavi kļūt kādam sunim vai kaķim par labu saimnieku.

Suņu un kaķu uzturēšanos dzīvnieku patversmē „Ulubele” daļēji finansē Rīgas dome, kas tieši šo patversmi izvēlējusies humānā principa dēļ: dzīvniekus – pat tos, kas nevienam nav vajadzīgi, pat vecos un ar daudzām hroniskām slimībām sirgstošos – neiemidzināt.

Kamēr tiek atrasts saimnieks

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme „Ulubele” atrodas Līčos – gleznainā, mežu ieskautā vietā. Pirms pusgadsimta šeit tika uzbūvēta ēka, kas paredzēta bezsaimnieku dzīvnieku turēšanai. Diemžēl jau jaunajos laikos iestāde piedzīvoja drūmu savas darbības periodu, kad šeit masveidā tika iemidzināti pilnībā veseli suņi un kaķi. Tikai tādēļ, ka tiem neatradās saimnieki.

 Taču no 2010. gada situācija radikāli mainījās. Tad Rīgas pašvaldība mainīja visu patversmes pastāvēšanas kārtību, lai būtu iespējams kontrolēt tur notiekošo. Iepriekš gan dzīvnieku savākšana no ielām, gan viņu ārstēšana, gan uzturēšana bija koncentrēta vienās rokās. Rezultātā bija grūti pārbaudīt, kā tas viss notiek: izbrauc brigāde pēc izsaukuma vai ne, tiek izmantota iespēja glābt dzīvnieku vai viņš uzreiz tiek iemidzināts, lai nebūtu lieku raižu utt.

 Mājokļu un vides departaments pieņēma lēmumu visus šos pakalpojumus dekoncentrēt un izsludināja vairākus konkursus. Tiesības sniegt patversmes pakalpojumus ieguva biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”. Šīs organizācijas koncepcija izrādījās vishumānākā no visām piedāvātajām. Lieta tāda, ka Rīgas dome saskaņā ar noteikumiem drīkst finansēt tikai pirmās 14 dienas, dzīvniekam uzturoties patversmē. Šo dienu laikā jāatrod vai nu iepriekšējie viņa saimnieki, vai jauni. Bet ja nu tas nav izdevies? Kas ar dzīvnieku notiks pēc tam, kad apmaksātās divas nedēļas beigušās?

 „Mēs neesam dievi, lai izlemtu, kam dzīvot, bet kam ne. Nevienu neiemidzināsim,” tā pateica biedrībā. Un uzņēmās pienākumu uzturēt dzīvniekus līdz brīdim, kamēr izdosies tiem atrast jaunas mājas.

Uz vakcīnām neekonomē

Lai nokļūtu līdz patversmei, jāizbrauc no Rīgas Dreiliņu virzienā, jāpabrauc garām Ulbrokai un pie zīmes „Līči” jāgriežas pa kreisi un jāturpina braukt pa lauku ceļu mežā apmēram kilometru, līdz pa labi ieraugāma rinda suņu būdu, no kurām atbraucēji tiek sagaidīti ar līksmu riešanu.

 Dažu pēdējo gadu laikā dzīvnieku patversme krietni paplašinājusies un tās teritorija iestiepusies mežā, kas ieskauj to no visām pusēm. Tieši starp kokiem ierīkoti 16 ērti pastaigu laukumi, ar segtu verandu katrā gadījumam, ja pēkšņi sākas lietus vai putenis. Zem šī jumta suns var mierīgi pārlaist uznākušos nokrišņus, kamēr darbinieki aizved visus pastaigā esošos dzīvniekus atpakaļ uz viņu būdiņām.

 „Kā redzat, mums nav necaurredzamu sētu. Voljēri, kur suņi dzīvo, un pastaigu laukumi, kur tie izskrienas un atstāj „vēstules” citiem suņiem, norobežoti ar stiepļu žogu. Viss ir caurskatāms. Suņiem kā sociālām būtnēm tas ļoti patīk, viņi vēlas vērot citus suņus, redzēt ceļu, pa kuru uz patversmi brauc cilvēki. Tā teikt – turēt ķepu uz pulsa,” skaidro Ilze Džonsone, kas kopā ar citiem domubiedriem pirms desmit gadiem izveidoja biedrību „Ulubele”.

 Ejam garām jaunajiem voljēriem, katrā – rindā izvietotas četras izolētas būdiņas, lai katram sunim būtu savs atsevišķs mājoklis. Koka būdiņas ir labas higiēnas ziņā. Iekšpusē bagātīgi izklāti salmi, lai suņiem būtu sauss, ieeja būdiņā aizklāta ar blīvu maisaudumu, kas palīdz saglabāt siltumu.

„Te ir mūsu veterāni: Semo, Rika un Pūka,” Ilze glāsta klāt pieskrējušos mīlīgos krancīšus. “Viņi pie mums ir jau vairākus gadus. Pūka – vispār no patversmes dibināšanas brīža. Skaidrs, ka viņus neviens nekad vairs nepaņems. Taču tas nav iemesls, lai atņemtu viņiem dzīvību. Mēs iemidzinām retos gadījumos: tikai tad, ja dzīvnieki ir nedziedināmi slimi un tā dēļ ļoti cieš. Pat suņiem ar hroniskām kaitēm tiek dota iespēja dzīvot. Pie mums dzīvo divi suņi, kas cieš no veselības problēmas, ar ko veterināri vēl nespēj tikt galā: gremošanas trakta paplašinājums. Tas nozīmē to, ka, tiklīdz suns uztraucas, viņš uzreiz vemj. Tāds suns nav spējīgs ēst sauso barību, vispār neko cietu. Mēs viņus barojam ar šķidru ēdienu un mīkstajiem konserviem.”  

Neraugoties uz to, ka patversmē naudu ļoti skaita, ir lietas, uz kurām neekonomē. Tā ir barība un vakcīnas. Jo lēta, nekvalitatīva barība, līdzīgi kā nedrošas izcelsmes zāles, var novest pie tā, ka dzīvnieki sāk slimot. Un tad jebkurā gadījumā nāksies maksāt – tikai jau veterināram.

Nelielu ārstniecisko manipulāciju veikšanai patversmē ierīkots medicīniskais kabinets. Noteiktās dienās patversmē ierodas veterināri un šajā kabinetā pieņem četrkājainos pacientus: vakcinē, sterilizē, apskata saslimušos. Ja nepieciešami nopietni izmeklējumi, rentgens vai sonogrāfija, suņus un kaķus ved uz Rīgu. Tur ir ārsti, kas pieņem 24 stundas diennaktī, ir dažādu slimību speciālisti. Jāatzīst, ka Rīgas veterināri lieliski apzinās, cik nozīmīgu darbu dzīvnieku labā veic patversme, un maksu par patversmes „Ulubele” iemītnieku ārstēšanu nosaka ar lielām atlaidēm, dažreiz pat tikai pašizmaksas apmērā.

 Viņus nodod, bet viņi piedod

Ejam tālāk starp voljēriem, un Ilze stāsta tur dzīvojošo četrkājaino iemītnieku dzīvesstāstus.

 Lūk, divi lieli un pārsteidzoši mierīgi suņi, līdzīgi sanbernāriem. Visapkārt suņi rej, mēģinot pievērst sev uzmanību, bet viņi klusē un labsirdīgi skatās. Tie ir Sems un Gabors, kas patversmē nonākuši pēc saimnieka nāves. Viņš bija bezpajumtnieks, un, lūk, kas interesanti: kā ievērojuši patversmes darbinieki, bezpajumtnieku suņi vienmēr ir ļoti paklausīgi un, ja drīkst tā izteikties, cilvēciski, ar viņiem vispār nemēdz būt problēmu. Iespējams, tāpēc, ka saimnieki ar viņiem pavada visu savu laiku un dalās visā, ko spēj sadabūt. Patversmē ļoti cer, ka atradīsies kāds, kas dzīvo privātmājā ārpus pilsētas un kas gribēs kļūt par saimnieku abiem suņiem, jo viņi ir labi draugi, kam šķiršanās gadījumā būtu grūti vienam bez otra.

 Bet šo lielo rudo suni sauc Ralfs – un arī viņam ir savs skumjais stāsts. Saimnieks pēc sievas nāves vairs nevēlējās viņu paturēt un nespēja izdomāt neko labāku, kā aizvest suni uz mežu un piesiet ar ķēdi pie koka, drošībai vēl nostiprinot to ar atslēgu. Kad nejauši garāmgājēji pamanīja nelaimīgo dzīvnieku un paziņoja par viņu patversmei, suns bija palicis par staigājošu skeletu. Visa zeme apkārt kokam bija melna – Ralfs no bada bija apēdis visu zāli. Turklāt viņu mocīja arī cirpējēde, apspalvojums bija savēlies un karājās kušķiem. Patversmes darbinieki ar iesniegumu vērsās policijā sakarā ar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, tika ierosināta krimināllieta. Patversmē Ralfs ir uzbarots un tiek ārstēts – un tagad tas ir skaists suns ar biezu vilnu, draudzīgs pret cilvēkiem. Tāda ir suņu būtība: viņus nodod, bet viņi piedod. Pagaidām Ralfs ir izolēts no citiem suņiem: cirpējēdes ārstēšana vēl nav galā, arī uzraksts uz voljēra brīdina, lai barots viņš tiek tikai cimdos. Kad Ralfs būs pilnībā izveseļojies, viņš tiks ievietots plašā voljērā piemērotā suņu kolektīvā.    

„Piecu gadu laikā mums ir bijuši tikai daži gadījumi, kad suņus nācās iemidzināt to neadekvātās agresivitātes dēļ, ar ko neizdevās tikt galā,” stāsta Ilze. „Bet parasti labs ēdiens un mūsu darbinieku labestīgā izturēšanās dara brīnumus. Cik reizes tā nav bijis – suņu ķērāji atved suni un brīdina, ka tas ir īpaši nikns dzīvnieks, ar kuru mēs noteikti netiksim galā. Taču jau pēc trim dienām suns ir kļuvis draudzīgs – vairs ne pazīt. Ja atbraucot tikai rādīja zobus, tad tagad jau guļ un uzticīgi apguļas uz muguras, ļaujot pakasīt vēderu.”    

 Patversmē šobrīd uzturas arī Šariks – tas bēdīgi slavenais suns, kas bija sakodis savu saimnieci tik ļoti, ka gandrīz vai nācās daļēji amputēt roku. Taču Šariks uzbruka cilvēkam ne jau tāpat vien, bet pēc tam, kad dzīvnieks nedēļām un mēnešiem badā, netīrībā un pilnīgā vientulībā pamestā mājā bija turēts pie ķēdes. Patversme vērsās policijā par dzīvnieka turēšanu nepiemērotos apstākļos, un patlaban notiek izmeklēšana. Lai saprastu, kā izturēties pret suni, kas novests līdz nervu sabrukumam, patversmes „Ulubele” darbinieki speciāli tam uzaicināja kinologu. Interesanti, ka patversmē Šariks ne reizi nav izrādījis agresijas pazīmes. Darbiniekus, kas suni kopj, viņš burtiski dievina. Taču brīvprātīgajiem, kas ierodas patversmē, lai palīdzētu suņus izvest pastaigā, Šariks netiek dots – suņa psihei jānostiprinās pilnībā.

Kaķu nams

Suņi nav vienīgie patversmes „Ulubele” iemītnieki. Te ir arī „Kaķu nams”, kur vienā telpā izmitināti pieauguši kaķi, bet citā – mazulīši ar kaķu mammām. Viņu rīcībā – rotaļu iekārtas, mājiņas, stabiņi, kur asināt nadziņus. Taču kaķi ir kaķi: viņi savus asos nagus labprātāk ielaiž jaunajā ādas dīvānā, kas te novietots, lai kaķēniem būtu kur atlaisties.

Nesen šeit tika nogādāti 13 kaķi, kas tika izņemti no viena dzīvokļa, kur tie tika turēti pārnēsājamos būros, bez kustību iespējām. Kopā ar kaķiem no tā paša dzīvokļa uz patversmi pārvācās arī vārna Karkuša. Kur viņai lidot, ja spārni apgriezti?

Dažreiz patversmē nonāk pavisam neparasti iemītnieki. Šeit patvērumu radis arī mazs, dekoratīvas šķirnes balodis – tāds, kurus sauc par kāzu baložiem, jo tos debesīs laulību ceremonijā palaiž līgava un līgavainis. Cilvēkiem šķiet, ka tas ir ļoti romantisks rituāls, taču patiesībā – cietsirdīgs. „Šo balodi atrada mūsu darbinieki mežā, kad bija izveduši pastaigā suņus,” stāsta Ilze. „Precīzāk, baloži bija divi, taču no otra pāri palikušas bija tikai spalvas – zvēri to bija apēduši. Šis, pārbiedēts, tupēja uz zemes. Paskaidrojiet taču cilvēkiem, ka tad, kad jaunlaulātie tik skaisti palaiž baložus gaisā, – viņi tos sūta drošā nāvē. Tirgotāji, iespējams, viņiem melo, ka baloži atgriezīsies pie saimniekiem, ka viņiem ir mājas. Patiesībā šie baloži, lai cik briesmīgi tas arī skanētu, ir vienreizējas lietošanas prece, tos izaudzē būros, un nekādu savu māju viņiem nav. Izpildījuši savu lomu svētkos, šie nabadziņi pēc tam nodzīvo vien dažas dienas: tie aizlido no jaunlaulāto rokām tur, kur acis rāda un ātri vien nobeidzas no bada, aukstuma vai plēsīgu zvēru saplosīti.”

Visu veidu palīdzība

Lai arī līdz Līčiem nokļūt nav vienkārši, te katru dienu ierodas brīvprātīgie palīgi: kāds ar automašīnu, kāds ar autobusu, kāds ar velosipēdu. Brīvprātīgo palīdzība ir ļoti liela. Runājot, piemēram, par kaķēniem: tiem pēc iespējas vairāk jākontaktējas ar cilvēkiem, lai izauguši nebaidītos, neatrastos pastāvīgā stresā, lai uzticētos un nekostu. Arī pieaugušiem kaķiem ir būtiski, lai tos lieku reizi kāds noglāstītu. Taču desmit patversmes „Ulubele” darbiniekiem ir pārāk daudz ikdienas rūpju – sakopt, pabarot, salabot –, lai pietiktu laika arī tam.

Daudzi cilvēki patversmē ierodas, lai palīdzētu pastaigā izvest suņus. Brīvdienās te ļaužu vairāk nekā lielveikalā. Tas ir ideāls variants tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevar atļauties pieņemt savās mājās suņus, taču ļoti tos mīl. Jaunpienākušajiem jānoklausās instruktāža, kas notiek sestdienās un svētdienās no plkst. 12.00 līdz 14.00. Pēc tam brīvprātīgajiem tiek izsniegtas apliecības, un viņi drīkst ierasties patversmē jebkurā viņiem ērtā laikā. Palīdzība vajadzīga vienmēr, jo patversme strādā bez brīvdienām. Suņu pastaigas notiek katru dienu no plkst. 12.00 līdz 16.00, taču ir arī citu veidu darbi: kaut ko satīrīt, pienaglot vai salabot.

Brīvprātīgo palīgu pastaigas ar suņiem notiek mežā, kas ieskauj patversmi no visām pusēm. Pusaudžiem ar suņiem patstāvīgi staigāt atļauts tikai no 14 gadu vecuma. Ģimenēs ar bērniem par patversmes iemītniekiem atbildīgi ir tikai pieaugušie. Parasti viņiem pastaigai tiek piedāvāti mazākie un mierīgākie sunīši. Savukārt brīvprātīgie, kas ir sportisti, speciāli prasa sev pēc iespējas delverīgākus, ņiprākus četrkājainos kompanjonus, lai pa mežu varētu noskriet pēc iespējas lielāku distanci. Viņiem tas ir treniņš, suņiem – laime.

Patversmi „Ulubele” liela draudzība saista ar dažādu mācību iestāžu studentiem, kas periodiski te rīko talkas: ja nepieciešams, sagatavo būdiņas ziemai, paplašina voljērus, kaut ko saremontē.

Dzīvnieku patversme ar lielu pateicību pieņem visu veidu palīdzību. Kāds pārskaita naudu, kāds atved suņu barību un konservus, smiltis kaķiem, vecas segas, matračus un palagus, pašiem nevajadzīgas suņu pavadas un uzpurņus, rotaļlietas kaķiem un suņiem. Tās visas vienmēr ir ļoti nepieciešamas lietas! Ņemot vērā, ka Līčos patversme tiek apsildīta ar apkures katlu, ar pateicību tiek pieņemtas arī dāvinātās malka, briketes. Visbeidzot, var arī iztīrīt māju no veciem laikrakstiem, nevajadzīgām grāmatām un žurnāliem un atvest šo makulatūru uz Līčiem – arī tā būs patversmei vērā ņemama palīdzība. Avīzes tiek izmantotas kaķu tualetēs. Savukārt žurnāli, vecas grāmatas un kartons tiek ievietoti speciālos patversmes teritorijā izvietotos konteineros. Par katru nodoto tonnu makulatūras „Ulubele” saņem 42 eiro.

Vēl viens veids, kā palīdzēt: piezvanot uz labdarības tālruni 90006083, jūs varat ziedot 1,42 eiro Līču dzīvnieku patversmei. Ar šo summu pietiek, lai vienu dienu varētu pabarot trīs suņus vai sešus kaķus.

Kļūt par saimnieku

Taču galvenais, kā palīdzēt dzīvnieku patversmei, ir kļūt par saimnieku kādam no astainajiem patversmes iemītniekiem. Lai arī dzīvnieki šeit ir labi paēduši un nekad nepaliek vieni, viņi visi sapņo par savu saimnieku. Atliek tikai izdzirdēt, ar kādu sašutuma pilnu riešanu tiek pavadīts katrs konkurents, kas paiet garām, lai dotos pastaigā, un cik kaismīgi suņi cenšas pievērst sev katra šeit jauna cilvēka uzmanību.    

Katru mēnesi dzīvnieku patversmē „Ulubele” pieņem apmēram 100 jaunu iemītnieku. Apmēram tikpat daudz suņu un kaķu katru mēnesi pamet patversmi: dzīvniekus atraduši iepriekšējie saimnieki vai pēc tiem ieradušies jauni saimnieki. Kopumā kopējais četrkājaino skaits diemžēl paliek nemainīgs: 350 suņu un kaķu. 

Katrs dzīvnieks patversmē uzturas vidēji apmēram 3 mēnešus. Tas tā ir, ja neskaita desmitiem veterānu, kas patversmē dzīvo jau vairākus gadus. Kā jau tika teikts, pašvaldība var finansēt katra dzīvnieka uzturēšanos šeit tikai pirmās divas nedēļas. Pēc tam viņi dzīvo patversmē, tikai pateicoties gan fizisku, gan juridisku personu ziedojumiem. Dzīvnieku patversmei „Ulubele” ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ziedotājiem dod tiesības saņemt nodokļu atlaides.

Tiem, kas vēlas dzīvnieku patversmei palīdzēt, norādām tās rekvizītus:

LV97HABA0551028353893 

Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”

Reģ. Nr. LV 40008095993

Mērķis: Līču patversmes atbalstam

 

Tālruņi: 20203333, 27803333; e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Adrese: Stopiņu novads, Līči

Raksta avots: info.riga.lv

Kārtas numurs dzīvokļu reģistrā

Uzzināt savu kārtas numuru attiecīgajā dzīvokļu reģistrā varat portālā www.eriga.lv sadaļā Rīgas pašvaldības Dzīvokļu rindu reģistrs

Ievadot pieprasīto informāciju (reģistra numuru, vārdu, uzvārdu), parādīsies šifrēta informācija par visām attiecīgajā reģistrā reģistrētajām personām ar tādiem pašiem iniciāļiem kā Jums. 

Savu kārtas numuru attiecīgā reģistrā varat atrast pēc divām pazīmēm: lietas numura vai reģistrācijas datuma, piemēram, lietas numurs ir 2009-638, reģistrācijas datums 1. reģistrā – 05.09.2014.

 

×