Pakalpojumi, kuri ir saistīti ar īres telpu lietošanu
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3pants nosaka, ka dzīvojamās telpas īres līgumā nosakāmi tie pakalpojumu veidi, kurus dzīvojamās telpas lietošanas laikā saņem īrnieks. Likums paredz attiecīgus:
- pamatpakalpojumus:
- apkure,
- aukstais ūdens,
- kanalizācija,
- sadzīves atkritumu izvešana;
- papildpakalpojumus:
- karstais ūdens,
- gāze,
- elektrība,
- garāža u.c.,
par kuru sniegšanu izīrētājs un īrnieks vienojas dzīvojamās telpas īres līgumā.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3panta otrā daļa nosaka, ka izīrētājs ir tiesīgs sniegt ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītos pakalpojumus īrniekam tieši, kļūstot par pakalpojumu sniedzēju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vai būt par starpnieku starp pakalpojumu sniedzēju un īrnieku, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību.
Norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3panta trešā daļa nosaka, ka īrnieks ir tiesīgs patstāvīgi norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju par saņemtajiem pakalpojumiem atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 12.decembra noteikumu Nr.999 „Kārtība, kādā dzīvojamās telpas īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu” noteiktajai kārtībai; vai rakstveidā vienoties ar izīrētāju un pakalpojumu sniedzēju atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 12.decembra noteikumu Nr.999 „Kārtība, kādā dzīvojamās telpas īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu” noteiktajai kārtībai par to, ka izīrētājs saņem no īrnieka maksu par pakalpojumiem kopā ar īres maksu un norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 12.panta otrā un piektā daļa nosaka, ka maksa par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, maksājama normatīvajos aktos vai dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktajos termiņos un kārtībā. Dzīvojamās telpas īres līgumā norādāma persona, kurai maksājama maksa par pakalpojumiem, šīs personas dzīvesvietas adrese vai juridiskā adrese. Ja maksājumi veicami bezskaidras naudas norēķinu kārtībā, līgumā norādāms bankas konts, kurā veicama iemaksa. Tādējādi dzīvojamās telpas īres līgumā puses var vienoties par pakalpojumu sniegšanu un to apmaksu.
Atbildība par pakalpojumu nesniegšanu
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK), 1503.pants paredz fiziskām un juridiskām personām administratīvu atbildību par pamatpakalpojumu nesniegšanu dzīvojamās telpas īrniekam., ja likums nosaka pienākumu sniegt šādus pakalpojumus. Tas ir naudas sods:
- fiziskajām personām līdz 1400 (tūkstoš četrsimt euro);
- juridiskajām personām līdz 14000 (četrpadsmit tūkstoš euro).
LAPK nav paredzēta administratīvā atbildība par papildpakalpojuma nesniegšanu īrniekam.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta astotā daļa nosaka, ka izīrētājs vai pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) minētā panta pirmās daļas 2.punktā noteiktos papildpakalpojumus, ja īrnieks nepiekrīt par attiecīgo papildpakalpojumu noteiktajai maksai, ja īrnieks trīs mēnešus nav maksājis par attiecīgo papildpakalpojumu, ja vien dzīvojamās telpas īres līgumā nav noteikts cits termiņš un ja īrnieks vismaz divas nedēļas iepriekš ir rakstveidā brīdināts, ka turpmāk papildpakalpojums netiks sniegts, ja normatīvajos aktos vai dzīvojamās telpas īres līgumā ir paredzēti citi gadījumi.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta astotā daļā izsmeļoši norādīti trīs gadījumi, kad izīrētājs vai pakalpojuma sniedzējs var nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) papildpakalpojumu. Ja nav likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta astotajā daļā paredzētie nosacījumi, tad papildpakalpojumi īrniekam ir jāatjauno.
Nepamatota papildpakalpojuma nesniegšanas gadījumā, ja par papildpakalpojuma sniegšanu izīrētājs un īrnieks bija vienojušies dzīvojamās telpas īres līgumā, īrnieks ir tiesīgs iesniegt prasību tiesā atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 50.panta nosacījumiem, lūdzot atlīdzināt nodarītos zaudējumus.
Nekustamā īpašuma nodoklis un tā apmaksa
Grozījumi likumā „Par dzīvojamo telpu īri””, kas stājās spēkā 2010.gada 1.septembrī, noteica, ka papildus īres maksai proporcionāli izīrētās dzīvojamās telpas platībai jāmaksā likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodoklis.
Saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 16., 17. un 18.punktu, kas stājās spēkā 2010.gada 1.septembrī, dzīvojamo telpu īres līgumi, kas noslēgti pirms 2010.gada 1.septembra, savstarpēji vienojoties, grozāmi līdz 2010.gada 30.novembrim atbilstoši šī likuma 11. un 12.panta prasībām. Ja norādītajā termiņā vienošanās par obligātā maksājuma apmēru un maksāšanas kārtību nav panākta, īrnieka pienākums ir ik mēnesi, sākot ar 2010.gada 1.decembri, papildus dzīvojamās telpas īres maksai, pamatojoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 12.panta 3.daļā norādītajiem dokumentiem, maksāt izīrētāja aprēķināto obligāto maksājumu, bet laika periodā no 2010.gada 1.septembra līdz 2010.gada 1.decembrim īrnieks veic maksājumus atbilstoši dzīvojamo telpu īres līguma noteikumiem.
Aizliegts atkārtoti prasīt no īrnieka obligāto maksājumu samaksu, ja saskaņā ar dzīvojamo telpu īres līgumu, kas noslēgts pirms 2010.gada 1.septembra, īres maksā ietverti likumos noteiktie obligātie maksājumi (nekustamā īpašuma nodoklis u.tml.) un zemes nomas maksa par zemes gabala lietošanu.
Saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 12.panta trešo un ceturto daļu obligātais maksājums jāsamaksā dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktajā apmērā, termiņā un kārtībā. Par attiecīgā obligātā maksājuma pamatojumu uzskatāms:
- administrējošās pašvaldības institūcijas paziņojums izīrētājam par nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumu;
- zemes nomas līguma nosacījumi par zemes nomas maksas apmēru.
Ja obligātais maksājums tiek kavēts, izīrētājam ir tiesības prasīt no īrnieka nokavējuma naudu, ko aprēķina 0,05 procentu apmērā no laikā nenomaksātā pamatparāda par katru nokavēto dienu, ja vien dzīvojamās telpas īres līgumā nav noteikts citādi.
Līdz ar to dzīvojamās telpas izīrētājs ir tiesīgs dzīvojamās telpas īrniekam pieprasīt papildus dzīvojamās telpas īres maksai apmaksāt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu.
Dzīvojamās telpas īres līguma attiecības īpašnieka maiņas gadījumā
Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pants nosaka, ka, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi.
Arvien aktuāls ir jautājums par īres tiesiskām attiecībām situācijās, kad parādu saistību izpildes procesā, realizējot parādnieka īpašumus izsolēs, tiek pārdoti nekustamie īpašumi, kuros īrnieki dzīvo uz dzīvojamās telpas īres līguma pamata vai dzīvojamo telpu aizņem bez rakstveida dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanas, nodibinot īres tiesiskās attiecības ar konkludentām darbībām.
Nekustamā īpašuma ieguvēja ievešana valdījumā un īrnieka tiesību aizskāruma nepieļaujamība
Jēdziens „nekustamā īpašuma ieguvēja ievešana valdījumā” minēts Civillikuma 995.pantā, no kura izriet, ka tas attiecas gan uz brīvprātīgu atsavināšanu, gan „uz gadījumiem, kad nekustamas mantas atsavināšana notikusi pret agrāko īpašnieku gribu, t.i., publiskā izsolē”, ko veic tiesu izpildītājs atbilstoši Civilprocesa likumam. Līdz ar ievešanu valdījumā ieguvējs, lai gan nav vēl nostiprinājis savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā, var rīkoties ar nekustamo īpašumu ar īpašnieka tiesībām un tātad var būt izīrētājs, bet agrākā īpašnieka tiesības tiek anulētas, tas ir, viņš nevar vairs uzstāties kā izīrētājs.1
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta otrā daļa un 5.panta pirmā daļa nosaka, ka dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam ir dzīvojamās telpas īres līgums, ko slēdz rakstveidā izīrētājs un īrnieks.
Gadījumos, kad īres tiesiskās attiecības izveidojušās un pastāv uz mutiskas vienošanās pamata bez rakstveida dokumenta noformēšanas, tad piemērojams Civillikuma 1488.pants (darījumam, ko izpildījušas abas puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts, un to, kas pēc tā jau dots vai izdarīts, nevar prasīt atpakaļ). Izpildījums izpaužas:
- telpas nodošanā īrniekam dzīvošanai (lietojumā);
- īres maksas maksāšanā;
- īres maksas pieņemšanā.
To konstatējot, var uzskatīt, ka īres līgums pastāv un mutiskā vienošanās no seku viedokļa pielīdzināma līguma rakstveida formai. Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2007.gada 25.aprīļa sprieduma lietas SKC-311 motīvu daļā norāda: „(..) tas apstāklis, ka īres līgums nav bijis noslēgts atbilstoši likuma prasībām rakstveidā un pastāv īres tiesiskās attiecības, nav šķērslis, lai atzītu, ka bijusi vienošanās par (..) īres tiesiskām attiecībām (..), jo darījumam, ko izpildījušas abas puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts”. No minētā izriet, ja:
- persona ir aizņēmusi dzīvojamo telpu;
- ir veikusi maksu par dzīvojamo telpu īri;
- izīrētājs īres maksu ir pieņēmis,
ir uzskatāms, ka īres tiesiskās attiecības ir nodibinātas ar konkludentām darbībām.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.pants nosaka, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās personas vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā. Tātad dzīvojamās telpas īres līgums saglabā savu spēku ar visiem līguma nosacījumiem. Ja neviens no līdzējiem (izīrētājs, īrnieks) neprasa noslēgt jaunu līgumu, tad iepriekšējais īres līgums paliek spēkā un ir saistošs jaunajam dzīvokļa īpašniekam un arī īrniekam uz likuma pamata.4 Arī juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka ievešanas valdījuma gadījumā ieguvējam ir saistošs iepriekšējā īpašnieka noslēgtais īres līgums ar īrnieku un šo īres līgumu var izbeigt tikai likumā paredzētajos gadījumos.5
Pašlaik spēkā esošie normatīvie akti nepieļauj personas patvarīgu izlikšanu. Likums noteic, ka jautājums par personas piespiedu izlikšanu ir risināms tiesas ceļā. Arī gadījumā, ja dzīvojamās telpas īpašnieks uzskata, ka personai nav tiesiska pamata lietot tās aizņemto dzīvojamo telpu, to drīkst izlikt vienīgi tiesas ceļā. Tikai tad, kad tiesa ir izvērtējusi jautājumu par personas tiesībām lietot dzīvojamo telpu un ir stājies spēkā attiecīgs tiesas spriedums, ir pieļaujama personas piespiedu izlikšana.
Tiesu prakse
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2010.gada 20.septembra lēmuma lietas Nr.C17110410 konstatējošā daļā norāda, ka dzīvojamo telpu atbrīvošana, sakarā ar prasītāja ievešanu valdījumā, veicama Civilprocesa likuma 74.2nodaļā paredzētajā kārtībā. No minētajā nodaļā norādītā tiesa secina, ka pienākums atbrīvot nekustamo īpašumu nav sasaistāms ar to personu piespiedu izlikšanu no dzīvojamās telpas, kurām šajā īpašumā ir dzīves vieta, tajā skaitā, arī to personu izlikšana, kas nav bijušas procesa dalībnieki. Civilprocesa likuma 74.1nodaļā minētais priekšlikums labprātīgi atbrīvot dzīvojamās telpas sasaistāms ar izlikšanu tad, kad izlikšana no dzīvojamās telpas izpildāma saskaņā ar tiesas spriedumu. Tiesa secinājusi, ka zvērinātam tiesu izpildītājam, neesot tiesībām vērtēt noslēgto īres līgumu pēc būtības, bet nododot nekustamo īpašumu – ievedot nekustamā īpašuma valdījumā, bija jābalstās uz Civilprocesa likuma 74.2nodaļu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 620.5panta pirmo un otro daļu, izpildot spriedumu par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, priekšlikumu labprātīgi atbrīvot nekustamo īpašumu un nodot to ieguvējam tiesu izpildītājs izsniedz šā likuma 555.panta noteiktajā kārtībā personai, kuras valdījuma nekustamais īpašums izņemams (parādniekam).
Attiecībā uz to, vai zvērināta tiesu izpildītāja priekšlikums labprātīgi atbrīvot nekustamo īpašumu un nodod to ieguvējam attiecas arī uz īrnieku, tiesu praksē ir sniegta šāda atbilde: „[Īrnieks] nav parādnieks un Civillikuma izpratnē nav dzīvokļa (..) valdītājs, bet gan turētājs, līdz ar to zvērinātam tiesu izpildītajam nebija nekāda tiesiska pamata attiecināt priekšlikumu uz [Īrnieks]”.
Civilprocesa likuma 620.6panta otrajā daļā noteikto no īpašuma izliekamo personu loks ir izsmeļošs. Ja nekustamajā īpašumā atrodas personas, kas nav minētas Civilprocesa likuma 620.6panta otrajā daļā, vai šādu personu mantas, tās nav izliekamas bez spēkā esoša tiesas sprieduma par izlikšanu.
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.pants nosaka, ka dzīvojamās telpas īres līgumu pēc izīrētāja iniciatīvas var izbeigt tikai šajā likumā paredzētajos gadījumos. Ja īrnieks pēc izīrētāja prasības neatbrīvo dzīvojamo telpu, viņu kopā ar ģimenes locekļiem var izlikt tiesas ceļā. Līdz ar to izīrētājs dzīvojamās telpas īres līgumu var izbeigt minētā likuma 28.panta noteiktajā kārtībā, konkrēti saistībā ar Likuma 28.1 – 28.6pantu. Civillikuma 2173.pants nosaka, ka visos tajos gadījumos, kad vienai pusei ir tiesība atkāpties no līguma, viņai jāpaziņo par savu nodomu otrai, lai dotu vajadzīgo laiku, lai lietu atdotu vai atbrīvotu. Bet nekādā ziņā izīrētājs nedrīkst, kaut arī šāda tiesība līgumā būtu pielīgta, īrnieku izlikt patvarīgi. Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 44.pants nosaka, ka personas, kas patvarīgi – bez dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanas – aizņēmušas dzīvojamās telpas, izliek tiesas ceļā bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, piedzenot visus zaudējumus, kas saistīti ar telpu nelikumīgu aizņemšanu un izlikšanu no tām. Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 50.pants nosaka, ka no dzīvojamās telpas īres attiecībām izrietošie strīdi tiek izskatīti tiesā.
No augstāk izklāstītā secināms, ka tiesu izpildītājam, ievedot nekustamā īpašuma ieguvēju valdījumā, un izīrētājam nav tiesības izlikt īrnieku un viņa ģimenes locekļus no šī nekustamā īpašuma un iznīcināt īrniekam piederošās mantas, ja īrniekam ar iepriekšējo izīrētāju ir noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums vai nodibinātas īres tiesiskās attiecības ar konkludentām darbībām un nav panākta savstarpēja vienošanās par dzīvojamo telpu atbrīvošanu vai arī nav stājies likumīgā spēkā tiesas spriedums par īrnieku izlikšanu no dzīvojamās telpas.
Īres maksa
Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta pirmā daļa nosaka, ka dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. To nosaka arī minētā likuma 11.panta pirmā daļa, ka, slēdzot dzīvojamās telpas īres līgumu, īres maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties, izņemot šā likuma 11.1 un 11.2pantā noteiktos gadījumus.
Kas veido īres maksu
Minētā likuma 11.panta otrā un trešā daļa nosaka, ka dzīvojamās telpas īres maksu veido:
- dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa, kas ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai;
- peļņa.
Apsaimniekošanas izdevumi veido:
- dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie izdevumi (mājas sanitārā kopšana, tehniskā uzturēšana, pārvaldes un apkalpojošā personāla uzturēšana);
- normatīvajos aktos noteiktā dzīvojamās mājas nolietojuma (amortizācijas) atskaitījums ēkas atjaunošanai.
Ar 2004.gada 20.decembra likuma „Grozījumi likumā „Par dzīvojamo telpu īri”” spēkā stāšanās brīdi dzīvojamo telpu īres maksas maksimālie apmēri denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atgrieztajās mājās tika noteikti likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 4.punktā paredzētajos apmēros.
Ievērojot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 3., 4., 5., 7., 8.punktus, kas stājās spēkā 2005.gada 1.janvārī, ja līgumos, kas noslēgti līdz 2001.gada 31.decembrim, ir noteikta zemāka īres maksa par likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 4.punktā noteikto īres maksu, denacionalizēto un likumīgo īpašnieku atdoto māju īpašnieki, savstarpēji vienojoties, bet, ja vienoties nevar, tiesīgi laika posmā līdz 2007.gada 31.decembrim noteikt īres maksu līdz līmenim, kāds paredzēts likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 4.punktā, proti 2002.gadā – LVL 0.24, 2003.gadā – LVL 0.36, 2004.gadā – LVL 0.48, 2005.gadā – LVL 0.60, 2006.gadā – LVL 0.72, 2007.gadā – LVL 0.84 par vienu kvadrātmetru mēnesī, vismaz trīs mēnešus iepriekš rakstveidā brīdinot īrnieku, bet pēc 2007.gada 31.decembra īres maksa var tikt paaugstināta, ievērojot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 13.panta otrās daļas noteikumus. Satversmes tiesa 2006.gada 8.marta sprieduma lietā Nr.2005-16-01 nosprieda atzīt likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 4., 5., 7. un 8.punktus par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam un spēku zaudējošu no 2007.gada 1.janvāra. Līdz ar to no 2007.gada 1.janvāra īres maksa līguma darbības laikā var tikt paaugstināta, pusēm savstarpēji vienojoties, ievērojot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 13.panta pirmās un otrās daļas noteikumus.
Īres maksas nosacījumu izmaiņas
Atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 13.panta pirmās un otrās daļas nosacījumiem dzīvojamās telpas īres līguma nosacījumus var grozīt, īrniekam un izīrētājam rakstveidā vienojoties. Ja dzīvojamās telpas īres līgumā ir paredzēta iespēja līguma darbības laikā paaugstināt dzīvojamās telpas īres maksu, izīrētājs vismaz sešus mēnešus iepriekš rakstveidā brīdina īrnieku par tās paaugstināšanu, ja vien īres līgumā nav noteikts citādi. Brīdinājumā norādāms īres maksas paaugstināšanas iemesls un finansiālais pamatojums. Ja šādu vienošanos nav iespējams panākt, tad, ievērojot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 13.panta trešajā daļā un Civillikuma 2123.pantā noteikto, strīdu izšķir tiesa.
No iepriekš minētām tiesību normām Senāts secina, ka, lai konstatētu, vai radies strīds par jauna īres maksas apmēra noteikšanu, īrniekam brīdinājuma termiņa laikā jāpaziņo izīrētājam, vai viņš piekrīt piedāvātajam īres maksas apmēram. Savukārt, lai īrnieks varētu pārliecināties par brīdinājumā piedāvātās paaugstinātās īres maksas apmēra pamatotību, izīrētājam, izsniedzot brīdinājumu, jāpievieno īres maksas paaugstināšanas finansiālais pamatojums, jo tas dod iespēju īrniekam izšķirties par to, vai pieņemt piedāvāto īres maksu vai nepieņemt. Noraidot piedāvāto īres maksas paaugstinājumu, strīds būs jāizšķir tiesā.
Rezumējot iepriekš minēto, Senāts secina, ka mērķis sešu mēnešu brīdinājumam par īres maksas paaugstināšanu ir īrnieka savlaicīga un pienācīga informēšana par būtisku līguma nosacījumu – īres maksas grozīšanu, lai viņš varētu izšķirties piekrist vai nepiekrist piedāvātajam īres maksas apmēram.1 Līdz ar to īrnieka pienākums brīdinājuma termiņa laikā ir informēt izīrētāju par piedāvātās īres maksas apmēra piekrišanu vai nepiekrišanu. Noraidot piedāvāto īres maksas paaugstinājumu, strīdu izšķirs tiesa.
Tiesu prakse
Attiecībā uz īres maksas paaugstināšanas finansiālā pamatojumā iekļaujamiem apsaimniekošanas izdevumiem Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2012.gada 26.jūnija sprieduma lietas SKC-401/2012 7.punktā norāda: „(..) nav pieļaujams īres maksas paaugstināšanas finansiālajā pamatojumā iekļaut priekšā stāvošus, vēl neveiktus izdevumus un ieguldījumus, jo nevar īrniekam uzlikt par pienākumu investēt izīrētājam piederošā īpašumā (sal. R.Krauze. Par dzīvojamo telpu īri. Likums ar komentāriem. Ceturtais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 81.lpp.). Šā iemesla dēļ Senāts uzskata, ka tāds īres maksas paaugstināšanas finansiālais pamatojums, kurā ir iekļauti apsaimniekošanas izdevumi, kas ir plānoti, taču vēl nav veikti, nav uzskatāms par īres maksas paaugstināšanas finansiālo pamatojumu likuma „Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē (…).”.2
Vēršam uzmanību, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2012.gada 26.jūnija sprieduma lietas SKC-401/2012 4.1.punktā norāda: „Satversmes tiesa savā 2006.gada 8.marta spriedumā lietā Nr.2005-16-01 ir atzinusi, ka izīrētāja tiesības saņemt atbilstošu īres maksu, tai skaitā arī to paaugstināt, ietilpst Satversmes 105.pantā garantētajās īpašuma tiesībās, kuras atbilstoši Satversmes tiesas praksei var ierobežot tikai uz likuma pamata. Īpašnieka piespiešana savu īpašumu nodot lietošanā trešajai personai par tiesas noteiktu maksu ir uzskatāma par smagu tiesību ierobežojumu, kas turklāt nav noteikts ar likumu. (…) Ņemot vērā, ka īres maksu paaugstina izīrētājs ar vienpusēju gribas aktu, prasību par strīdu, kas rodas sakarā ar īres līguma grozīšanu, var celt īrnieks, nevis izīrētājs, iebilstot pret īres maksas paaugstināšanu.”.3