Dabā ienācis miglas laiks, kad raža ir novākta un pierimusi cilvēku rosība. Apceres laiks, kad atcerēties aizgājušos draugus, tuviniekus un senčus. Pasaules tautu mitoloģijā, kultūrvēsturē, dzīvesziņā un reliģijās šīs dienas saucam dažādi – par veļu laiku, mirušo piemiņas dienu, mūžības svētdienu, visu dvēseļu dienu, bet visi godinām savus aizgājējus gan dzimtā, gan tautā.
Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin kā Visu dvēseļu dienu nākamajā dienā pēc Visu svēto dienas – 1.novembrī. Luterāņu baznīcā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta kopš 1816. gada Baznīcas gada pēdējā svētdienā – svētdienā pirms pirmās Adventes. Kristīgās ticības Svecīšu vakars ir dievkalpojuma otra daļa, kas notiek kapos, kur aizdegtā svecīte simbolizē Kristus izgaismoto ceļu cauri nāvei dzīvībā.
Latviskajā dzīves ziņā tas ir laiks 9 dienas pirms Miķeļiem un 9 dienas pēc Mārtiņiem, kad pieminām savus mīļos, arī cīņās kritušos, iededzam liesmiņas, it kā caur uguntiņu un siltumu tiekot tuvāk savu senču dvēselēm. Atdodam godu viņiem, stiprinot paši sevi. Kamēr kāds vēl cilvēku un viņa darbus piemin, kamēr atceras viņa smieklus, viņa paradumus, tikumus un draisko pusi, tikmēr viņš ir dzīvs – arī dzimtā, tautā, pasaulē. Tāpēc iedegsim pa svecītei, pa liesmiņai viņu godam un savam spēkam.
